Antonija Lutere (dz. Romanova ) (1946.7.X)

lutere2

Māksliniece.

Dzimusi Ludzā. Pēc Istalsnas 7-gad. skolas beigšanas mācījusies Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Tērpu modelētāju un dekoratoru nodaļā, kur pasniedzis arī ludzānietis tēlnieks L. Tomašickis. Mācību pārtraukumā strādājusi par mākslinieci VEF estētikas birojā. Beigusi Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu 1974. gadā ar diplomdarbu «Ko rīta».

Mākslinieku savienības biedre kopš 1978. gada. Jau studiju laikā aktīvi iekļāvusies mākslas dzīvē, piedaloties izstādēs republikā un Maskavā. Apbalvota ar diplomu Vissavienības jauno mākslinieku darbu izstādē 1976. gadā par gleznu «Rudens vētru laiks» un uz diviem gadiem kļuvusi par PSRS Mākslas akadēmijas stipendiāti. Piedalījusies starptautiskajā gleznošanas plenēri Polijas Katovicē, 1977. gadā par gleznu «Uguns un vīri» ieguva «Huto Katovica» prēmiju. Piedalījusies izstādēs daudzās ārvalstīs, ka arī Rēzeknē un Ludzā, kuru viņa attēlojusi vairākās savās gleznās un 70. gados cieši sadarbojusies ar rajona laikraksta redakciju, palīdzot izdevuma ārējā veidola noformēšanā. Viņas darbu izstādes sarīkotas arī Valmierā un Preiļos,  Rietumberlīnē.

A. Lutere mākslā ienākusi strauji, ar savu skatījumu un estētisko attieksmi pret dzimto dabu, dzīvi, cilvēkiem, viņu attiecībām, pret jaunību, sievieti kā brīnumainu vērtību avotu. Savos darbos māksliniece notēlo pretstati – gaismas un tumsas, laimes un posta, īstuma un klauniādes mūžīgo cīņu. Viņas tēli, kaut arī bieži vien vispārināti līdz simbolam, izauguši no dzīves. Viņas māksla ir dziļi tautiska, galvenais izteiksmes līdzeklis ir kolorīts. A. Lutere lieliski jutusi krāsu valodu un pratusi to mērķtiecīgi izmantot.

Māksliniece ir daudz ceļojusi, tomēr pati saka: «Bet nekas mani tā nesaviļņo kā dzimtas zemes zilās debesis, Latgales ezeru klusais viļņojums, balto berzu šalkas, linu lauki. Man liekas, ka mākslinieks tikai tad ir spējīgs strādāt pilnvērtīgi un aizraujoši, ja viņš saistīts ar dzimto novadu, tā ļaudīm.»

Savukārt mākslas zinātniece Aija Nodieva par viņas daiļradi rakstījusi: «Antonijas Luteres gleznām raksturīga kāpināta asociatīva tēlainība. Noformulēt viņas mākslu pagrūti. Tā ir šodiena, mūsu laika biedrs, tverts visdažādākajos aspektos un visai nosacītās situācijās sižetos, kurus vieno autores romantiski hiperbolizētā dzīves izjūta.»

Viena no populārākajām 70. gadu māksliniecēm, viņa gleznojusi figurālas kompozīcijas, galvenokārt portretus – gan konkrētus inteliģences pārstāvjus, gan poetizēti vispārinātus jauniešu tēlus. Gleznojuma veids ir spilgts, temperamentīgs, ar raksturīgu vijīgu otas rakstu, kas pastiprina faktūras nozīmi («Putnu ceļš», «Uz jaunības svētkiem»).

A. Lutere darbojusies grāmatu grafikā, veiksmīgi noformējusi un ilustrējusi daudzus izdevumus – A. Kroņina, D. Zigmontes, A. Vējāna, V. Alatirceva, L. Kamaras, J. Mauliņa un citu literātu darbus.

Viņa rakstījusi arī dzejas, uzņēmusies Rīgas un Dovženko kinostudijas mākslai filmās (piecsēriju «Dievi un velni»), savukārt mūsu novadnieks Hercs Franks radījis dokumentālu lenti par mākslinieci un viņas daiļradi.

 

 

Viktors Trojanovskis. Ludzas zeme: rajona daba, vēsture, šodiena.- Ludza: Ludzas rajona padome, 2004.- 129.lpp.

Plašāk Ludzas pilsētas bibliotēkas datu bāzēs