Ciblas novads

Ciblas novads robežojas ar Brigu, Isnaudas, Zvirgzdenes, Blontu pagastu, Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala Krasnogorodskas un Sebežas rajonu, aizņem 24102 hektāru platību. 33 km garumā te stiepjas valsts robeža. Gar teritorijas rietumu robežu iet Rīgas-Terehovas šoseja, novadu šķērso 2. šķiras autoceļi Brigi-Krivanda-Cibla-Seļekova, Djatlovka-Aizpūre-Apšukalns, Mežavepri-Tridņa, Kušneri-Plaudiši, Nirza-Pīkova-Tridņa.

Ciblas novada lielākā daļa atrodas Mudavas zemienes lēzeni viļņotajā Zilupes līdzenumā, dienvidrietumu mala iesniedzas latgales augstienes Rēzeknes pazeminājumā un Rāznavas paugurainē, kurā atrodas augstākās vietas novadā- uz robežas Vabaļu kalna mala (175 m) un Kaļveišumkalns (172,7 m). Lielākās upes: Ludza (Ilža), Zilupe, Robežas upe un Kondratu strauts. Lielākie ezeri: Peiteļa, Zilezers, Kurjanovas, Daļkas, Zabalotjes, Ļebedinca, Siņicas. Lielākie purvi: Klešniku, Ļebedincu, Spirku, Cajpku,Krivandas, Jasku.

Administratīvais centrs - Cibla. Vēl novadā ir šādas apdzīvotas vietas: Abricki, Aizpūre, Akaši, Antonki, Astenci, Ārmaņi, Babrova, Balalaiki, Bandarovka, Barisi, Bārtuļi, Berjozovka, Bortnieki, Britiki, Čeverova, Činkuri, Čiužuļi, Čižiki, Dekteri, Dolgošeji, Eversmuiža, Felicianova, Garie Kušneri, Greči, Gribnīki, Hmeļņicki, Īsie Kušneri, jasenci, Joski, Jurāni, Kalvīši, Kaļvi, Klēšniki, Kondrati, Kozlovski, Kozusola, Kreņova, Krivanda, Krupiši, Kujrci, Kurjanova, Lielie Trukšāni, Liepusala, Lineja, Lopsti, Ļagušniki, Ļiposoļci, Marenpole, Meža Kocki, Miņina, Mjaiši, Morozovka, Ozupiene, Pekšova, Petručonki, Platperova,Punculi, Raki, rečnaja, Ruduši, Seimaņi, Skriņi, Sokani, Spegi, Spirki, Stocinova, Ščaslivi, Škinči, Šnitniki, Tridņa, Tumova, Ūdeņi, Vabaļi, Vacumnīki, Vāckalni, Veremi, Vidri, Vindraži, Voiti, Voloji, Zeltiņi.

Ciblas novada iedzīvotāji aktīvi piedalījušies revolucionārajos notikumos un karos. Zemnieku nemieri Eversmuižā, Felicianovas un citās apkārtējās muižās minēti jau 1847.gadā. Pēc strādnieku nošaušanas Pēterburgā 1905.gadā Ciblas pagastā rīkota demonstrācija, izplatītas proklamācijas un revolucionāra literatūra.

Tagadējā Ciblas novada teritorijā bijušas Eversmuiža (582 ha), Zabolotjes (1311 ha), Felicianovas (625 ha), Ozupines (381 ha) un Kurjanovas (522 ha) muiža.

1599.gadā šā novada zeme piederējusi M.Evrusam. Muiža sākumā sauktapar Bricovščiznu, rakstos 1739.gadā parādās Eversmuižas nosaukums, kad tā piederējusi Karņickiem, 1828.gadā muižu nopirkuši Rozenšildi-Paulini, 1892.gadā - Mevesi, 1910.g. – Krudeneri-Struves.

Zabalotjes muiža pirmoreizminēta 1739.gadā kā Karņicku īpašums, 1828.g. tā nonākusi Rozenšildu-Paulinu īpašumā, 1911.g. – Semjonova īpašumā; muižai piederēja liels spirta brūzis. Neatkarīgās Latvijas laikā bijušo muižas centru pārdēvēja par Aizpūri, bet netālo robežsargu kordonu 30. gadu beigās nosauca par Līdumniekiem un pēc kara šo nosaukumu ieguva arī kolhozs, ciema padome, pagasts un citas iestādes. Felicianova pirmoreiz minēta 1784.gadā kā Ozupines muižas pusmuiža, 1858.gadā tā minēta kā Plenu dzimtas muiža; tai piederēja ādu darbnīca un ūdensdzirnavas. Ozupienes muiža pirmoreiz minēta 1654. g., tā piederēja J. Bugveckim, pēc 1694. g. muiža nonāca Zarembu dzimtas īpašumā,1907. g. to nopirka P. Akaševs. Kurjanovas muiža pirmoreiz minēta 1599. g., drīz tā nonāca Sokolovsku dzimtas īpašumā, 1897. g. –Rozenšildu – Paulinu īpašumā, bet 1913. g.- Plenu dzimtas īpašumā.

1935.gadā Ciblas pagastā bija 1312 saimniecības. Darbojās 4 dzirnavas, Eversmuižas lauksaimniecības biedrība „Apvienība”, ādu fabrika, Eversmuižas mežniecība.

Padomju varas gados izveidoja kolhozus „Ļeņins”, „Jaunā dzīve”, „Draudzība”; abus pēdējos vēlāk apvienoja kolhozā „Līdumnieki”, bet „Ļeņinu” pārveidoja par padomju saimniecību ”Cibla”. 1949.g. uzcēla Felicianovas HES; darbojās dzirnavas, kur apstrādāja arī vilnu.

Ir Ciblas vidusskola un bērnudārzs, Ciblas tautas nams; Ciblas, Felicianovas un Līdumnieku  bibliotēkas. 

Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Peiteļa pilskalns (Purva saliņa),Dekteru pilskalns (Silene), Ciblas Kapu kalns, Ciblas (Djatlovkas), Voloju, Tjabku senkapi. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis- Eversmuižas katoļu baznīca. Valsts nozīmes mākslas pieminekļi: altāra mensa ar tabernākulu un altāra rentabls Eversmuižas baznīcā. Vietējas nozīmes arheol. piemin. – Čižiku viduslaiku kapsēta.

Kultūrvēsturiska nozīme arī Eversmuižas pilij; Ludzas labajā krastā Zeltiņu ciemā 1910. g. atrasts Latvijā nozīmīgākais 11. gs. monētu depozīts ar ~1100 monētām. Ciblā sarkanarmiešu brāļu kapi, pie Zilupes tilta piemiņas krusts cīnītājiem par Latvijas brīvību.

 1999. g. nodibināts liegums „Klešņiku purvs un „Gulbju un Plātarovas purvs”, kopš 2001. g. aizsargājams Seimaņu akmens. Ozupinē dižozols, Kušneros dižliepa.

 

Teika par Felicianovu

Viņas senas dienās, kad Letogola dzīvojušas spēcīgas un strādīgas letigaliešu ciltis, šaipusē valdījis stingrs un bagāts virsaitis. Diemžēl viņa vārds gan būs aizmirsies. Piederējušas viņam daudzas pilis, plašas zemes, biezi meži un zivīm bagāti ezeri. Un bijušas virsaitim trīs skaistas meitas: Redžija, Lūcija un Felicija.

Kā jau tas dzīvē notiek, nomirusi virsaitim sieva. Pasērojis un nolēmis ievest savās mājās jaunu māti meitenēm. Bet mājās ienākusi skaista un bezgali ļauna pamāte, kurai bijis tikpat ļauns dēls. Drīz vien tauta iedēvējusi tos par raganu dzimtu.

Kā jau īsts dabas bērns, Felicija mīlējusi un sapratusi visu dzīvo radību. Putnēni un vāverēni ēduši viņai no rokām, stirnas tecējušas blakus, un pat vilki un mežakuiļi nav darījuši pāri. Arī cilvēki mīlējuši meiteni un saukuši par mīļo Laumiņu.

Sava patēva burvīgajā meitā ieskatījies ļaunais pamātes dēls. Ko tik viņš nav darījis, lai pievērstu Feiicijas uzmanību. Gan ar viltu, gan ar spēku ir centies iegūt šo meiteni, bet viss bijis velti.

Kādā sutīgā pēcpusdienā, kad dabā jautās tuvu negaisa spiedošais satraukums, daiļā Felicija bija ceļā uz dārzu. Ļaunais   pamātes   dēls,   to   uzzinot,   nolēmis   meitenei atriebties un kopā ar saviem draugiem devies tai pakaļ. Jau tuvu bijis dārzs, kad meitene ieraudzījusi vajātājus. Meitene skrējusi, cik jaudas, saukusi palīgā zemniekus, bet cilvēki baidījušies no ļaunā jātnieka un nav palīdzējuši. Jātnieki panākuši, un trauslās meitenes plecu pāršķēlis pir­mais pletnes cirtiens. Jaunā meitene traukusies no kraujas lejā. Šo vietu sākuši dēvēt par Feiicijas -jaunavas krāci, no tā laikā šis nosaukums saīsinājies, tagad - Felicianovu.

 

Latvijas pagasti.1. sēj.-R.: Preses nams,2002.-181.-185. lpp.

Trojanovskis Viktors. Ludzas zeme.-Ludza: Ludzas rajona padome,2004.-93.-107. lpp.

Plašāk Ludzas pilsētas bibliotēkas datu bāzēs

http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/30-48-VESTURE-Klesniks.pdf 

Foto A.Lebeds (no SIA "Ludzas tūrisma aģentūra" arhīviem)