20. gadsimta sākumā pēc Ribinskas –Maskavas-Vindavas (Ventspils) dzelzceļa maģistrāles un Ludzas stacijas atklāšanas sākās tobrīd brīvās teritorijas apbūve ap tagadējo P. Miglinieka ielu. Prāvs zemes gabals uz dienvidiem no kalnu (tagad Raiņa) ielas tomēr palika neskarts. Šeit jau 19. gadsimta otrajā pusē zemi nopircis kāds Boginskis un iestādīja tur dārzu. To viņš atstāja mantojumā Šepillo, kas savukārt šo zemes platību nodeva Teklai Šantarei. Vēlāk viņa kļuva par Rusinovska sievu. Plašais un auglīgais Rusinovsku dārzs, diemžēl, bargajā pirmskara 1939. – 1940. gada ziemā izsala. Izdzīvoja vien dažas vecās liepas, ozoli un lapegles, lielākoties gar dārza austrumu malu.

Vēlāk te iedēstīja un kopa dažnedažādu šķirņu kokus un košuma krūmus.To klāsts tagad ir izveidojies patiešām iespaidīgs. Parkā saauguši bērzi, liepas, kļavas, ozoli, ozolkļava, vītoli, apses, papeles, pīlādži, ciedrs, grieķu koks, vīksnas, gobas, egles, sudrabegles, lapegles, priedes, tūjas, kastaņas, ābeles, bumbieres, akācijas, ceriņi, jasmīni, mežrozes.

Parka labiekārtošanā , jaunu apstādījumu izveidē daudz darījis bijušais komunālo uzņēmumu kombināta apzaļumošanas meistars Pjotrs Stolbošinskis.

Pilsētas zaļās dailes kopšanu un vairošanu daudzus gadus veiksmīgi turpināja Viktors Vaskāns.

Parkā izveidoja gan gaumīgas puķu dobes, gan alpinārijus ar mākslinieciski saskaņotām puķu kompozīcijām. Uzkalniņi, dažu desmitu paprāvu akmeņu javas ietvaros, dažu cementa pakāpienu kāpnīšu ierāmēti, pārveidojās par mūsdienīgiem un krāšņiem parka ainavas elementiem.

Īpaši krāšņi parks izskatās vasaras zaļumā vai rudens lapu zeltā tērpts.    

 

 

 

 

 

 

 

 

Trojanovskis Viktors. Ludza laiku lokos.- Ludza: Ludzas pilsētas dome.- 2002.-10.-15.lpp.

Plašāk Ludzas pilsētas bibliotēkas datu bāzēs