Gulbinkas purvs – pārejas purvs, atrodas Zvirgzdenes pagastā vidusdaļā

Platība 238 ha.

1977. gadā dibināts liegums „Gulbinkas purvs”. Tas aizņem 114 ha platību.

Teika par Gulbinkas purvu

Senos laikos starp Zvirgzdenes un Muizinieku ciemu pakalniem, kur tagad iegulies purvs, tautā saukts par Gūbiņu, bija ezers kā Dieva dāvāts kauss ar kristāldzidru ūdeni. Sidrabainās viļņu vizmas un zivju bagātības vilināti, siltajos un glāsmainajos ūdeņos, ko no aukstā ziemeļvēja pūsmas aizsargāja Mērakapu drūmās egles, mita gulbji. Vasarās ezeru greznoja brīnišķas ūdensrozes, smilšainajās krastmalās šalca niedru un meldru puduri.

Kādā jaukā svētdienas rītā Zvirgzdenes muižkundze ar savu svītu nolēma pavizināties laivās pa ezeru. Laiks bija rāms. Ezers gulēja kā spogulis. Laivas lēni slīdēja starp elodejām, lēpēm un baltajām ūdensrozēm. Rožu ziedlapiņas vēl glabāja sevī nakts valgumu. Muižniecei iekārojās noplūkt kādu no vilinošajiem ziediem. Viņai sniedzoties pēc ūdensrozes, no kabatas izslīdēja atslēgu saišķis un plunšķēdams pāri laivas malai iekrita ezerā, savirmojot ūdeni un uzsitot gaisā šļakatas. Kundze netīksmē aizvēra acis. Sākotnējam apjukumam sekoja spīvas dusmas.

Muižniece pavēlēja kalpiem meklēt noslīkušās atslēgas. Kalpi meklēja ilgi, līdz pašam saulrietam, uzvandīja smiltis un dūņas, bet nekā. Satumsa vakars. Pagalam sadrūma saimnieces vaigs. No pašiem sirds dziļumiem viņai izvirda un pāri lūpām pārvēlās lāsts:

– Kaut tu stāvus zemē iegrimtu!

Nolādētais ezers kļuva arvien seklāks. Niedru un asā, rūsganā purva grīšļa audzes pletās plašumā. Pamazām izveidojās nelielas saliņas. Tajās iesakņojās kropli bērziņi un sīkas priedītes. Nez no kurienes iesējās smalkie dzērvenāji, kas ik rudeni gājputniem dāvāja bagātu ražu.

Drīz no gleznainā ezera vairs nebija ne vēsts. Salas savienojās, pa starpām veidojot bīstamus akačus. Tikai dienvidaustrumu malā, kur kādreiz bija ezera visdziļākā vieta, tas neaizauga. Nereti šo vietu dēvē par ezera aci. Stāsta, ka tajā mītot pat  300 gadus vecas līdakas. Taču bīstamais muklājs neļauj tai tuvoties, paņemot katru, kas mēģina ogot vai plūkt vilku vāles.

(Teiku pastāstija Marija Tretjakova, pierakstīja Antronija Tretjakova)

 

 

Trojanovskis Viktors. Ludzas zeme:rajona daba, vēsture, šodiena.– Ludza: Ludzas rajona padome, 2004.– 291.-292. lpp.

Plašāk Ludzas pilsētas bibliotēkas datu bāzēs