Isnaudas muižā, kas vēstures avotos skaitījās kā pusmuiža, valdīja grāfiene Ludviga Borga (Borcha), Polijas kanclera sieva, muižu valdītāja Latgalē. Isnaudas muižas pārvaldnieks bijis polis Bržostovskis Marians Eduarda dēls, pēc ticības katolis. Muižai piederēja 6074,5 desetīnas zemes. Paša pārvaldnieka īpašumā atradās dzīvojamā māja Lielā Ludzas ezera krastā.

Isnaudas muiža atradās ļoti skaistā vietā, uzkalnā pie Isnaudas (Ilžas) upes. To ieskāva muižas parks. Kungiem piederēja koka nams.

Isnaudas muižas priekšā atradās plats piebraucamais ceļš. Gar ceļa malu auga ceriņi un akācijas. Muižā atradās govju un zirgu kūtis, kuru pamatus var redzēt arī šodien. Zem muižas ēkām atradās liels pagrabs. Pie muižas bijis augļu dārzs, no kura palikušas tikai dažas ābeles. Muižu ieskāva liels parks ar retām koku sugām. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži no tiem – melnais plūškoks un trīs lapegles.

20. gadsimta deviņdesmito gadu zemes reformas laikā Isnaudas muižas zeme netika pieprasīta, līdz ar to arī ziņas par tās īpašnieku netika apstiprinātas.

Ir saglabājušies nostāsti par Isnaudas muižas cilvēkiem. Andžu sādžas iedzīvotāja, 1928. gadā dzimusī Joanna Savicka, ir pierakstījusi savas mātes atmiņas, kura astoņpadsmit gadu vecumā ir kalpojusi muižā pie kungiem par istabmeitu. Pēc viņas nostāstiem muižkungs viesu uzjautrināšanai esot turējis divus dresētus brūnos lāčus.

Arī nostāsts par muižas īpašnieka meitu, kura nelaimīgas mīlestības dēļ ir metusies tuvējās upītes dzelmē un ir apglabāta uzkalniņā pie muižas. Uz kapa vietas ir uzstādīts liels čuguna krusts. Turpat ir iestādītas un aug septiņas lapegles.

Cits nostāsts ir par muižas pārvaldnieku, kurš pēc nāves ir vēlējies atdusēties šajā piekalnē, lai arī aizsaulē varētu pārraudzīt muižas īpašumus.

Padomju laikos šis krusts neskaitāmas reizes tika nogāzts, taču atkal un atkal vietējie iedzīvotāji slepus to nolika iepriekšējā vietā. Tur tas stāv arī šodien. Vietējie iedzīvotāji atceras, ka pie šī krusta notikušas Rožukroņa lūgšanas maija mēnešos, kad Isnaudas sādžas iedzīvotāji sanākuši kopā, lai noskaitītu Rožukroni un lūgtu Dievu. Varbūt tāpēc šo vietu sauc par Krusta kalnu.