Lelis Jezups (J. Pūrmalīts)
(1927.15.III – 1989.13.IX)
Valodnieks, profesors, literāts.
Dzimis Ludzas apriņķa Kārsavas (tagad Salnavas) pagasta Purmaļos. No ģimnāzijas sola iesaukts tā dēvētajos vācu aviācijas izpalīgos, saņemts amerikāņu gūstā. Augstāko izglītību ieguvis Vācijā un ASV, specializēdamies vispārīgajā valodniecībā. Viens no tiem, kas letistikas (latvistikas) jautājumus pētījis ārzemēs.
Bijis pasniedzējs Hovardas Universitātē Vašingtonā, slavenajā Hārvarda Universitātē Masačusetas štatā, kur pasniedza dažādus valodniecības kursus. Piedalījies latviešu valodas programmu un mācību grāmatu izstrādāšanā skolām. 1968. gadā Rietummičigānas Universitātē Kalamazū sāka vadīt latviešu valodas un literatūras kursus, laika gaitā izveidojot latviešu mācību centru. Savās lekcijās salīdzināmajā un vēsturiskajā vielā viņš iesaistīja baltu valodu datus. 1961. gadā J. Lēlis aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu ,,Latgaliešu dialekta vieta baltu dialektu vidū”, kurā galvenokārt aplūkota Latgales izlokšņu vēsture un fonoloģija. Latviešu un angļu valodā publicējis virkni apcerējumu par lingvistikas jautājumiem, latviešu valodu un literatūru, latgaliešu rakstu valodu, tās cilmi un vēsturi. Tam veltīts arī 1965. gadā iespiestais darbs ,,Mazo tautu un trimdas grupu lingvistiski kulturālās problēmas”. Viņa spalvai pieder virkne citu darbu par latgaliešu literāro valodu, Latgales izlokšņu fonētiku, fonoloģiju un morfoloģiju.
Jezups Lēlis ir bijis arī izcils rakstnieks un dzejnieks. Ar pseidonīmu J. Pūrmalīts 1966. gadā Minhenē izdots viņa stāstu, tēlojumu un noveļu krājums ,,Ar lukturi”. Šī proza tiek uzskatīta par mākslinieciski pašu spēcīgāko latgaliešu valodā. Grāmata 1995. gadā atkārtoti izdota dzimtenē. Tā veltīta Latgales dzīves tematikai un tajā autors uzrāda spožu prozaiķa talantu. Šīs pasaules priekus un bēdas viņš apraksta nenodeldētā, bet ,,riktīgā” kārsaviešu mēlē. Jau ģimnāzista gados, skolas direktora un reizē latviešu valodas pasniedzēja Leonarda Latkovska mudināts, Jezups sāka sacerēt dzejas un iesūtīt tās ,,Olūta” numuriem. Šī aizraušanās nepagaisa arī trimdas laikā, kad viņš savus darbus publicē ,,Dzeives” slejās. Viņa izteiksme kļuvusi pilnīgāka, daudzveidīgāka, niansētāka. Dzejoļos vairāk filozofisku pārdomu par Dievu, mūžības jautājumiem, par cilvēka vietu uz zemes. Taču tā joprojām ir palikusi vienkārša un skaidra. Pagaidām neapkopota arī J. Pūrmalīša klasiskās tradīcijās ieturētā dzeja, kas izkaisīta ne tikai ,,Dzeives”, bet arī ,,Latgolas Bolss”, ,,Tāvu zemes kalendāru” lappusēs, tāpat kā tulkojumi no sanskrita pa daļai palikuši rokrakstā. Nepabeigta arī aizsāktā plašāka prozas atmiņu grāmata par savu bagāto mūžu.
J. Lēlis aizsaulē aizgājis Kalamazū, ASV. Urna ar viņa pīšļiem pārapbedīta dzimtajā Salnavas pagasta Naudaskalna kapsētā. Pieminekli viņam izkalis novadnieks Bērtulis Buls.