Osendovskis Antonijs Ferdinands
(1876.27.V – 1945.3.I)
Dzimis Ļucinā (Ludzā) Vitebskas guberņā ārsta Marcina Osendovska un Viktorijas Bortkevičas ģimenē. Osendovsku dzimta ir ļoti sena, par to liecina tās ģerbonis „Lapsa”, kura piešķiršana datējama ar XII gadsimtu. Dzimta nāk no Polijas, Ļenčicas apkaimes, kur līdz šai dienai atrodas muiža ‘’Osendovski’’. Krievu-poļu kara laikā Osendovski pārcēlās uz Vitebskas apkaimi Baltkrievijā un tur arī palika.
Kad A. F. Osendovskim bija 3 gadi, ģimene pārcēlās uz kaimiņos esošo Pleskavas guberņu, uz Zalužjes pilsētu, 1884. gadā uz Kameņecu – Podoļsku, pēc gada – uz Pēterburgu.
1895. gadā A. F. Osendovskis iestājās Pēterburgas universitātē Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes ķīmijas nodaļā. Studiju gados piedalījās zinātniski pētnieciskās ekspedīcijās Altajā, Rietumkaukāzā, pa Jeņiseju, Baikāla apkaimē u.c. Pirmā grāmata, izdota krievu valodā, bija ceļojuma apraksts pa Altaju uz Kirgīzijas stepēm. No 1899. gada turpināja studijas ķīmijas un fizikas fakultātē Sorbonā un Parīze. 1904. gadā A. Osendovskis saņēma uzdevumu meklēt un pētīt minerālus un augu valsts resursus, kuri atrodami Tālajos Austrumos. Harbinā organizēja vietējo meklēšanas bāzi un centrālo tehnisko laboratoriju. Šai laikā iznāca viņa pirmais stāsts poļu valodā „ Noč” (Nakts).
1905. gadā A. Osendovskis devās uz Manžūriju, kur nodarbojās ar ģeoloģijas pētniecību. Par protestu organizēšanu pret represijām Kongresa karalistē Krievijas tiesa viņu notiesāja uz pusotru gadu nebrīvē.
1908. gadā dažus mēnešus bija asfalta, brikešu un betona rūpnīcas „S. Suski’’ direktors Kijevā. Pārdzīvotie notikumi iedvesmoja viņu uzrakstīt stāstu „Ludskaja pуl” („Cilvēku pelni”, Pēterburga, 1909), bet atmiņas tika publicētas jau neatkarīgajā Polijā „Os szczytu do otchlani” („No virsotnes līdz bezdibenim”, Varšava, 1925). Pēdējā grāmata, kura izdota Krievijā, bija „Mirnije zavojevateļi” ( Pēterburga, 1915), kurā atspoguļotas vācu izlūkdienesta aizkulises Krievijas armijas aizmugurē.
1909. gadā A. F. Osendovskis atkal pārcēlās uz Pēterburgu. Sāka darboties kā žurnālists un literāts. Epizodiski strādāja par „Zelta un platīna uzņēmēju savienības” direktoru un šīs savienības avīzes redaktoru (līdz 1917.g.). 1917. gadā, piedaloties likvidācijas komisijas darbā Polijas karalistes jautājumos, kopā ar sievu Annu (pēc tautības krieviete, šķīrušies 1923. gadā) pieņēma Polijas pilsonību.
No 1918. gada maija uzturējās Sibīrijā, līdz 1919. gadam lasīja lekcijas ķīmijā un ekonomiskajā ģeogrāfijā Omskas Politehniskajā un Agrārajā akadēmijā. Tajā pat laikā bija direktora vietnieks kredītu kancelejā un redaktors valsts izdotajā „ Wiadomosci Finansowych i Pzmyslowo – Handlowych” („Finanšu un rūpniecības – tirdzniecības vēstnesī”)
1918. – 1919. g. A. F. Osendovskis piedalījās kompromitējošu dokumentu sagatavošanā par boļševiku partijas līderu darbību. Pateicoties neikdienišķai spējai piemēroties apstākļiem (viņš brīvi pārvaldīja 7 svešvalodas, t. sk. mongoļu un ķīniešu), viņam izdevās izkļūt no boļševiku kontrolētās Krievijas uz Mongoliju. Tajā laikā iepazinās ar baronu Ungernu fon Šternbergu – krievu armijas virsnieku, kurš ar paša vadīto baltgvardu vienību 1921. gadā iegāja Mongolijā un pasludināja sevi par hanu.
A.F. Osendovskim pasaules slavu atnesa grāmata. „Zwierzeta, ludzie, bogowie” („Zvēri, cilvēki, dievi”), kura tulkota 19 valodās gada
1922. gada jūnijā A. F. Osendovskis atgriezās Polijā, daudz ceļoja. Apprecēja Zofiju Ivanovsku – vijolnieci, Varšavas konservatorijas profesori.
Starpkaru periodā nodarbojās ar literāro darbību – iznāca 77 rakstnieka grāmatas, 150 tulkojumi 20 valodās.
Miris Žulņivā, apglabāts Milanuvkas kapsēta.
//No Ludzas Novadpētniecības muzeja materiāliem